Ķirbjiem ir ļoti daudz šķirņu grupu un dažādi autori klasificē tās atšķirīgi. Tā pie lielaugļu ķirbjiem (C. maxima) pieder šķirnes ar pašiem lielākiem augļiem, kā arī Hokaido, Hubbard un pavisam mazie Buttercup tipa šķirnes. Arī helovīnu (Haloveen) un Turk’s Turban tipa šķirnes pieder šai sugai.
Pie muskata ķirbjiem (C. moschata) pieder riekstu (Butternut) tips un Provansas tipa šķirnes, tāpat vairāki dekoratīvie ķirbji. Daudzām dekoratīvām šķirnēm ir pavisam neparasta augļa forma, dažas no tām ir pat ēdamas.
Pie dārzeņķirbjiem (C.pepo) pieder kabači un patisoni, kā arī makaronu (Vegetable Spaghetti) ķirbji, ozolzīļu (Acorn) ķirbji un līkkakla (Crookneck) ķirbji. Šai sugai pieder arī kailsēklu ķirbji. Amatieru vidū populārie kavbūži pieder vīģlapu ķirbjiem (C.ficifolia).
Sīkaugļu dekoratīvie ķirbji parasti pieder vairākām sugām. Daudziem no tiem piemīt rūgta augļu garša, tādēļ tos uzskata par ārstnieciskiem. Īstenībā šo garšu nosaka alkaloīda kukurbitacīna klātbūtne. Kukurbitacīns ir indīgs cilvēkiem un lielās devās mēdz izraisīt nopietnu saindēšanos, sevišķi vecākiem cilvēkiem un maziem bērniem.
Veģetācijas periods ķirbjiem variē atkarībā no sugas un šķirnes, parasti tas ir no 80 līdz 130 dienām.
Ķirbju augsnes prasības
Ķirbju audzēšanai vislabāk ir piemērotas labi iekultivētas mālsmilts, kā arī vieglas vai vidēji smagas smilšmāla augsnes ar noregulētu mitruma režīmu. Organisko mēslu iestrāde no vienas puses papildus silda augsni un bagātina gaisu augu zonā ar ogļskābo gāzi (kas ir nepieciešama labai ražai), bet no otras puses piesārņo augsni ar nezāļu sēklām. No šī viedokļa ir ieteicama labi satrūdējuša komposta izmantošana. Vēl labāks risinājums ir modernie, sausie, granulētie organominerālie mēslojumi. Optimālā augsnes skābuma reakcija ir pH 6,0-6,5 (līdz 7,4).
Labākie ķirbju priekšaugi ir graudaugi, kāposti, ziedkāposti, redīsi, burkāni, zirņi, pupiņas. Kartupeļi un bietes var būt tikai tad, ja augsne nav nematožu piesārņota. Kā ķirbju priekšaugi neder gurķi. Nav vēlami daudzgadīgie zālāji vai papuves, tur augsnē ir ne tikai nezāļu sēklas, bet augsne ir arī ziemāju pūcītes (Agrotis segetum) un sprakšķu vaboļu kāpuru (drātstārpu) piesārņota. Vienā vietā ķirbjus vislabāk ir audzēt vienu reizi 3-4 gados.
Svarīgākais, kas atšķir ķirbjus no kabačiem un patisoniem, ir reakcija uz gaismas dienas garumu. Kabači un patisoni ir gaismas dienas neitrāli, savukārt ķirbji sāk ziedēt tikai garās gaismas dienas apstākļos (jūlijā), vispirms ar vīrišķiem (tukšiem) ziediem un tikai pēc 2-3 nedēļām veido sievišķos ziedus. To augļi veidojas augustā, bet pilnībā nobriest tikai septembrī. Lielaugļu ķirbji dažkārt agrīno salnu dēļ nemaz nepaspēj nogatavoties un tādēļ slikti uzglabājas. Atšķirībā no kabačiem un patisoniem, ķirbji zarojas ļoti intensīvi, uz katras vasas veidojot 1-3 augļus tehniskā gatavībā.
Ķirbji ir siltumprasīgi augi. Sēklu dīgšanai optimālā temperatūra ir +25-27oC, tad tās sadīgst 3-5 dienu laikā. Optimālā gaisa temperatūra ķirbju augšanai ir +22-30oC, bet muskata ķirbjiem - +25-32oC.
Latvijas apstākļos ķirbjus var audzēt ar tiešu sēju (it īpaši uz komposta kaudzes), bet drošāk ir audzēt no dēsta. Dēstu audzēšanas periods ilgst 14-20 dienas, atkarībā no temperatūras. Ja ķirbjus pastāvīgā vietā stāda pirmās īstās lapas veidošanas sākumā, dēstu audzēšanai pietiks ar 4-5 cm diametrā lieliem podiņiem. Audzējot lielākus dēstus, būs nepieciešami 10-12 cm podiņi. Optimālais ķirbju augu skaits ir 10-12 tūkst. augi/ha.
Ja ķirbjus audzē uz lauka, tos stāda vai sēj vienrindās ar 120-140 cm rindstarpām, attālums starp augiem rindā - 60-80 cm (līdz 1 m).
Ar 1 t ražas ķirbji no augsnes iznes 3,8 kg slāpekļa, 1,6 kg fosfora, 9 kg kālija un 1 kg magnija. Kaut gan ķirbji ir atsaucīgi uz kūtsmēsliem, to pielietošana pirms stādīšanas sausā laikā var izraisīt lapu apdegumus. Orientējošās ķirbju mēslojuma devas: slāpeklis (N) 60-80 kg/ha pamatmēslojumā un papildus 1-2 reizes 50-60 kg/ha, fosfors (P2O5) ap 100 kg/ha iepriekšējā gada rudenī vai pirms stādīšanas, kālijs (K2O) 250 kg/ha, smilšainā augsnē var būt nepieciešams arī magnijs, parasti lieto 200-400 kg/ha dolomīta miltu.
Iespējamie ķirbju kaitēkļi un slimības
Kaitēkļi:
Gurķu trūdodiņš (Bradysia brunnipes)
Laputis (Myzus persicae, Aphis gossipi)
Nematodes (Meloydogine sp., Pratilenchus sp., Ditylenchus sp. un citas)
Diplomēta agronome, Maskavas Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas Dārzeņkopības fakultātes absolvente, Latvijas pārstāve ES ražotāju un pārstrādātāju organizācijā COPA/COGECA darba grupā „Augļi un dārzeņi”, starpinstitūciju darba grupu „Augu aizsardzības līdzekļi” un „Pārtikas piesārņojums un pesticīdu atliekas” dalībniece, lektore LLKC (Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs ) organizēto lekciju kursiem dārzeņkopībā, pastāvīga rakstu autore tādiem preses izdevumiem kā: „Dārzkopja padomnieks”, „Agropols”, „AgroTops”, “Praktiskais Latvietis” un “Dārzs un drava”.
Regulāri papildina zināšanas, lasot speciālo literatūru, apmeklējot seminārus un piedaloties pieredzes apmaiņas braucienos ārzemēs.
SIA „RIGANA” rīkotājdirektore un konsultants profesionālā dārzeņkopībā, kā arī SIA „Integrētās audzēšanas skola” konsultants dārzeņkopībā, SIA „Sūbru lauks” atzītais savstarpējās atbilstības konsultants sabiedrības, dzīvnieku un augu veselības un labas lauksaimniecības un vides stāvokļa jomā.
darzabagatiba.lv satura un materiālu kopēšana un izmantošana bez rakstiskas atļaujas ir aizliegta. Saturs ir aizsargāts saskaņā ar LR Aurortiesību likumu.
