Baklažāni Latvijā ir pazīstami apmēram simts gadus, tomēr nav tik populāri kā savā dzimtenē Indijā vai Eiropas dienvidos – Itālijā un Spānijā. Acīmredzot, tas ir izskaidrojams ar to, ka atklātā laukā baklažāni pie mums neaug, un, pat siltumnīcā audzējot, raža ir samērā zema. Atšķirībā no tomātiem un pipariem , baklažānus neēd svaigā veidā, bet tikai ceptus vai sautētus.

Baklažāni (Solanum melongena L.) pieder nakteņaugu (Solanacea) dzimtai un ir tabakas, kartupeļu, tomātu, papriku un fizāļu radinieki. Savā dzimtenē tie ir daudzgadīgi augi, bet pie mums aug viengadīgā kultūrā. Saknes tiem ir spēcīgākas kā pipariem - sniedzas 30-40 cm dziļi. Stumbrs ir stingrs, pakāpeniski pārkoksnējas, 30-150 cm garš. Lapas lielas, daivainas, ar gludu malu. Lapu virsma ir klāta ar matiņiem. Stublājs nereti ir klāts ar asiem dzelkšņiem. Dzelkšņi mēdz būt arī uz augļkātiņa. Ziedi ir lieli, nokareni, aug pa vienam vai ķekaros. Zieda uzbūve ir līdzīga tomāta ziedam. Baklažāni var apputeksnēties pašapputes vai svešapputes ceļā ar vēja vai kukaiņu palīdzību. Ja to apputeksnē ar violetās petūnijas (Petunia violacca) ziedputekšņiem, veidojas partenokarpie augļi (bez sēklām).

Augļu forma un krāsa ir atkarīga no šķirnes un variē no nelielām dzeltenīgi baltām „olām” (viens no baklažānu nosaukumiem angļu valodā – eggplant – nozīmē „olu augs”) līdz lieliem (vairāk par kilogramu smagiem) tumši violetiem, bumbierveida augļiem.

Botāniskā gatavībā auglis mēdz būt pelēki zaļš vai brūni dzeltens. Baklažāniem ir sīkas, plakani apaļas, pelēcīgi dzeltenas sēklas. 1000 sēklu masa ir ~ 4 grami.

Baklažānu dzimtene ir Indija, bet jau pirms 1500 gadiem tos plaši audzēja Ķīnā. Eiropā baklažānus atveda klejotāju arābu ciltis un arī botāniskas nosaukums Solanum melongena ir cēlies 16.gadsimtā no kādas šķirnes nosaukuma arābu valodā. Eiropā baklažānus pirmie sāka audzēt itāļi (15.gadsimtā). Latvijā baklažānus sāka audzēt vēlāk, 19.gadsimtā, bet vēl 1923. gadā P. Dindonis savā grāmatā rakstīja: „baklažāns pie mums vēl ļoti maz izplatīts augs”.

Mārīte Gailīte

Diplomēta agronome, Maskavas Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas Dārzeņkopības fakultātes absolvente, Latvijas pārstāve ES ražotāju un pārstrādātāju organizācijā COPA/COGECA darba grupā „Augļi un dārzeņi”, starpinstitūciju darba grupu „Augu aizsardzības līdzekļi” un „Pārtikas piesārņojums un pesticīdu atliekas” dalībniece, lektore LLKC (Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs ) organizēto lekciju kursiem dārzeņkopībā, pastāvīga rakstu autore tādiem preses izdevumiem kā: „Dārzkopja padomnieks”, „Agropols”, „AgroTops”, “Praktiskais Latvietis” un “Dārzs un drava”.

Regulāri papildina zināšanas, lasot speciālo literatūru, apmeklējot seminārus un piedaloties pieredzes apmaiņas braucienos ārzemēs.

SIA „RIGANA” rīkotājdirektore un  konsultants profesionālā dārzeņkopībā, kā arī SIA „Integrētās audzēšanas skola” konsultants dārzeņkopībā, SIA „Sūbru lauks” atzītais savstarpējās atbilstības konsultants  sabiedrības, dzīvnieku un augu veselības un labas lauksaimniecības un vides  stāvokļa jomā.

Uzdot ekspertei jautājumu FORUMĀ