Cigoriņu (Cichorium intibus) salātu vidū ir trīs tik ļoti atšķirīgas šķirņu grupas, ka tās parasti izdala kā atsevišķas kultūras. Visvairāk pazīstami ir steidzināmie Vitlufa cigoriņi, bet mazāk pazīst zaļos cigoriņus. Dažkārt tos sauc pēc vāciskā nosaukuma cukerhūts. Laiku pa laikam veikalos var redzēt arī ļoti izskatīgus sarkanos salātu cigoriņus ar koši baltām lapu dzīslām, kurus sauc Radičio cigoriņi pēc to nosaukuma itāļu valodā.

Visi cigoriņi ir rados salātiem, jo arī pieder Asteru (Asteracea) dzimtai.
Gan Vitlufa, gan Radičio cigoriņi ir divgadīgi augi. Pirmajā gadā tie veido lapu rozeti un lielu paresninātu sakni. Vitlufa cigoriņiem lapas ir lielas, garenas, veselas ar viegli robotu malu, zaļas un nedaudz atgādina pieneņu lapas. Radičio cigoriņu lapas ir lielas, ovāli apaļas, veselas, zaļas ar sarkanīgu nokrāsu.
Otrajā gadā visiem cigoriņiem veidojas stublājs un ziedi. Ziedu kurvīšu ir daudz. Tie izvietojas stumbra galotnē vai uz sānzariem pa vienam vai vairākiem; kurvīši 3-4 cm plati, kurvīša gultne kaila. Cigoriņu ziedi ir divdzimumu, gaišzili, atveras tikai priekšpusdienas stundās, vainags ir mēlveida. Cigoriņu auglis ir kails, iedzeltens olveida sēklenis. 1000 sēklu masa ir 1,1-1,7 g.

Vitlufa cigoriņu auga ēdama daļa ir galviņa, kas veidojas, steidzinot saknes tumsā. Galviņas ir blīvas, ovāli vārpstveida, atkarībā no šķirnes dzeltenīgi baltā vai sarkanā (ar baltām lapu dzīslām) krāsā. Nonākot gaismā, galviņās strauji veidojas hlorofils un glikozīdi, kas piešķir tai rūgteno garšu. Latvijā Vitlufa cigoriņus parasti ēd svaigā veidā salātos, bet Nīderlandē, Beļģijā un Vācijā tos cep un sautē un pasniedz kā silto ēdienu. Termiskās apstrādes gaitā Vitlufa cigoriņu galviņas zaudē rūgteno piegaršu. Tāpat no rūgtuma var atbrīvoties, paturot galviņas 25-30 minūtes aukstā ūdenī. Savu nosaukumu - vitluf - šie cigoriņi ir ieguvuši no flāmu valodas, kurā vārds witloof nozīme „baltas lapas”.

Radičio cigoriņu auga ēdama daļa ir galviņa, tā mēdz sasniegt pat 500 g svaru. Atkarībā no šķirnes tā var būt plakani apaļa vai ovāli garena, dažkārt Radičio cigoriņus kļūdaini mēdz uzskatīt par sarkaniem salātiem.
Kopš 15.gadsimta Radičio tiek audzēti Itālijā Venēcijas un Trestino pilsētu apkaimē. Mūsdienu tumši sarkanās šķirnes tika radītas 1860.gadā, kad beļģu agronoms Francesko van den Borre izgudroja balināšanu tumsā. Tumsā novietotiem augiem tiek traucēta hlorofila veidošanas un noteikto šķirņu zaļas lapas kļūst sarkanas ar baltām lapu dzīslām. Pēdējos desmit gados arvien vairāk tiek veidotas hibrīdas Radičio cigoriņu šķirnes.

Mārīte Gailīte

Diplomēta agronome, Maskavas Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijas Dārzeņkopības fakultātes absolvente, Latvijas pārstāve ES ražotāju un pārstrādātāju organizācijā COPA/COGECA darba grupā „Augļi un dārzeņi”, starpinstitūciju darba grupu „Augu aizsardzības līdzekļi” un „Pārtikas piesārņojums un pesticīdu atliekas” dalībniece, lektore LLKC (Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs ) organizēto lekciju kursiem dārzeņkopībā, pastāvīga rakstu autore tādiem preses izdevumiem kā: „Dārzkopja padomnieks”, „Agropols”, „AgroTops”, “Praktiskais Latvietis” un “Dārzs un drava”.

Regulāri papildina zināšanas, lasot speciālo literatūru, apmeklējot seminārus un piedaloties pieredzes apmaiņas braucienos ārzemēs.

SIA „RIGANA” rīkotājdirektore un  konsultants profesionālā dārzeņkopībā, kā arī SIA „Integrētās audzēšanas skola” konsultants dārzeņkopībā, SIA „Sūbru lauks” atzītais savstarpējās atbilstības konsultants  sabiedrības, dzīvnieku un augu veselības un labas lauksaimniecības un vides  stāvokļa jomā.

Uzdot ekspertei jautājumu FORUMĀ