Kādā jaukā pavasara dienā mana draudzene, kas dzīvo laukos un katru gadu mani apgādā ar garšīgām paštaisītām konservētām, marinētām un tamlīdzīgām dārza veltēm, uzdeva pavisam vienkāršu jautājumu: „kāpēc jums nav siltumnīcas?”. Paraustīju plecus un aizmirsu, it kā. Bet tomēr šis jautājums man nelika mieru un pajautāju savam draugam, kuram mājas pagalmā ir pietiekoši liela vieta ne tikai siltumnīcai, bet pat veselam dārzam: „kāpēc mums nav siltumnīcas?”. Draugs pakasīja pakausi, paraustīja plecus, bet jau pēc nedēļas sākās celtniecības darbi, intensīva google izmantošana, meklējot padomus gan siltumnīcas celšanai, gan augsnes un augu izvēlei. Sirsniņa satraukti pukstēja un nevarēju sagaidīt, kad varēšu ieiet siltumnīcā un sākt kaut ko tur bakstīt iekšā.

Dzīvē man patīk piedzīvojumi, krāsainība, pārsteigumi, tāpēc šobrīd manā siltumnīcā aug visdažādākās krāsas un lielumu tomātiņi – sarkani, zaļi, dzelteni, rozā, violeti, melni, svītraini, milzīgi un pasaulē mazākie. No katra pa drusciņai, lai nākošgad jau stādīšanai var izvēlēties gardākos. Katru dienu uzmanu savus tomātiņus, cenšos izmantot internetā atrodamos norādījumus un darba kolēģa/dārznieka padomus, smeļos pieredzi un ļoti, ļoti gaidu, kad varēšu nogaršot savu pirmo izaudzēto tomātiņu. Šobrīd manā siltumnīcā ir īsts mūžamežs un ķekari jau ir pilni, tikai ar sārtošanos gan viņi nesteidzas.

Bez tomātiem maza vietiņa ir atvēlēta arī salātiem, dažiem bazilikiem un eksperimentāliem arbūziņiem un selerijām. Man gan ir nelāga nojausma, ka arbūziņi un selerijas tika iesēti daudz par vēlu un mans pirmais eksperiments izgāzīsies, bet no kļūdām taču mācās, vai ne?