Tikko atgriezos no kabaču vagām, bez spēka un ar iedvesmu uzrakstīt par savu dārzu. Nesen ar māsu divatā ravējām dārzu, un viņa man teica, ka nekad mūžā viņai nebūs dārzs, un ka brokoļus un puravus viņa vairs pat ēst negribēšot.. Jā, šogad ir grūti, un paldies māsai, ka viņa atnāk man palīgā, bet nākamo gadu laikā mēs zemīti iekopsim un tad jau paliks tikai vieglāk un vieglāk.

Kāpēc šogad ir grūti? Jo zemes gabals, kur mēs veidojam savu dārzeņu lauku, pirms tam astoņus gadus ir stāvējis neaizskarts. Vārdu sakot - pļava. Un ikviens, kurš ir ņēmies ar zemes darbiem, spēj iztēloties, ko tas nozīmē, sākt ierīkot tādā vietā dārzu. Viegli nav, bet apņēmības mums ir ļoti daudz un palēnām arī viss notiek. Salīdzinājumā ar pagājušo gadu, kad mēs iesākām, - šogad ir jau nedaudz vieglāk, jūt, ka zemīte ir vieglāka, un arī barības vielu tajā ir vairāk.

Lai arī it kā skaitos pilsētas meitene, nu.. tā vismaz visi vienmēr ir uzskatījuši, un arī es savos pusaudža gados, kad mūsu mājas mazdārziņā vajadzēja ravēt dobes, nosolījos, ka nekad mūžā aiz brīva prāta neravēšu... Redz kā viss dzīvē notiek. Pilsētā padzīvot nespēju. Gribu klusumā, pie dabas, un tāda vieta arī mums ir, diezgan tālu no lielā ceļa. Ideāla vieta kur augt bērniem. Un pirms vairākiem gadiem sapratām, ka gribam te arī palikt. Jāsāk tik domāt, ko darīt ar to zemes gabaliņu, kas mums ir.

Un ņemot vērā, cik ļoti man patīk gatavot ēst, tā ir tāda bauda pašai izaudzēt visu! Nevis veikalā nopirkt tomātu, gurķi, brokoli un baklažānu, bet pašai no rīta aiziet uz dārzu, noplūkt, atnest mājās... Tā ir pavisam cita garša un smarža. Katrs kāposta stādiņš ir apmīļots, vispirms jau izpiķējot, pēc tam izstādot un izravējot.. Katrs tomāts, katrs baklažāns, pipars un garšvielas.. Katrs stādiņš no sēkliņas izaudzēts, vērots.

Un ravēšana.. Vai ticēsiet, ja es teikšu, ka to var darīt arī ar prieku? Arī tad, ja tās vagas ir neskaitāmas un garas? Tā tiešām var būt, jo domās es jau kavējos pie ražas.

Reiz man teica, ka es esot netipiska sieviete, jo es labāk rušinos pa dārzeņu vagām un iestādu vēl vairāk apēdamas lietas, nekā iekopju sev puķu dobes. Vai tad tiešām tā ir? Sievietes taču ir praktiskas. Lai ko tur teiktu par puķēm un skaistumu, bet viņas jau no seniem laikiem ir bijušas tās, kas domā, kā ģimeni pabarot.. Bet taisnība par mani jau nu ir. Es tiešām negirbu puķu dobes. Jā, es gribu puķu podus vai vāģus pie mājas, dekoram, bet visu savu laiku es gribu veltīt, lai izaudzētu pupas un zirņus, bietes un burkānus.. Visu, kas man tagad dārzā aug, nemaz neuzskaitīt.

Tas, ko šogad ar nepacietību gaidu ir fizāļi. Mums ir kādas 5 vagas ar 4 šķirņu fizāļiem, kurus nekad neemsu audzējusi, tāpēc ar tiem tagad jāapietas, kā ar maziem bērniem. :) Vēl gaidu dzeltenos baklažānus, ķirštomātiņus un savas 15 šķirnes ķirbjus. Gribu labu artišoku ražu sagaidīt, un arī Ķīnas kāpostus izaudzēt. Zaķis par laimi pēc trim apciemojuma reizēm vairs nav nācis, bet atzīšos, ka tas man sagādāja galvassāpes - vienā dienā tu skaties, cik labi brokoļi ieaugušies, un nākamajā jau ej, zaķis nograuzis pa tīro..

Ir mums sapnis par dārzeņu audzēšanu kā savu ģimenes biznesu. Šo pavasar izgāju lauksaimnieka kursus, jo pēc izglītības esmu filozofs, kurš grib palikt laukos, gribu iekopt savu bišu dravu un izaudzēt pilnīgi visus dārzeņu, ko ēdam, pati. Un ēdam mēs pilnīgi visu. :)

Bildē pievienoju nelielu daļiņu no mūsu pagājušā gada ķirbju ražas. Ķirbis patiesi ir tas dārzenis (oga), ko ir bauda audzēt, vērot, kā izaug ķirbis.. :)

Lai garšīgs un ražīgs šis gads!