Savu privātmājas dārzu pirms četriem gadiem ieraudzīju ar usnēm, suņuburkšķiem un vībotnēm līdz padusēm un trim priedēm pļavā. Grūti bija aptvert, ko te vispār darīt un no kura gala ķerties klāt, jo nebija ne stūrīša, ko sakopt būtu vieglāk – viss vienāds. Pļāvām zāli, pa vienai vien ar lāpstiņu raku lielo nezāļu saknes, kamēr galu galā tomēr sapratu, kurā stūrī man būs puķes, bet kur – mazdārziņš. Bet, ak, skāde, tieši tai vietā, kur man vajadzēja iekārtot dārzu, auga priede. Tāda, kuras stumbru ar plaukstām neaptversi, un milzu gariem, zemiem zariem – kupla, kupla, kā jau klajumā viena kā kundze iekārtojusies. Saku vīram: man vajag to priedi nogriezt. Šis pastaigā, paskatās – nu, jā, tā kā vajag, tā kā varētu, bet šodien nav laika, tad gan jau... Tā rītdiena nāca ilgi. Visu rudeni dīcu par to priedi, un ja kādreiz gadījās kāds kašķis, tad mans trumpis bija tā nolāpītā priede: joprojām tu man viņu neesi nogriezis!

Pienāca pavasaris, un atkal es par savu priedi. Vīrs, klasisks pilsētnieks būdams, nevar saprast, ko es tur ņemos: taču nogriezīs! Kāda starpība, šodien vai rīt! Šodien nav zāģa, rīt nav laika. Protams. Bet man redīsi jāsēj!

Cik riņķus es biju ap to koku apgājusi – kas saskaitīs. Bija sestdienas pēcpusdiena. Nīdu es atkal par to priedi. Vīram, protams, citi darbi, iesēstas mašīnā un aizbrauc. Iegāju saimniecības telpā, paņēmu fuksīti un taisnā virzienā – uz priedi. Biju jau izdomājusi, kā vajadzētu griezt. Tādu kā ķīli vajag izgriezt tajā pusē, uz kuru priedei vajadzētu krist. Sāku vīlēt. Kāds nu es zāģētājs, labi, ja par ieroču nesēju derētu! Bet zāģēju. Un tieši tobrīd pēkšņi kā uz pasūtījumu saceļas vējš, tāds brangs! Un, kā domājat, uz kuru pusi pūš? Protams, ne jau uz to, uz kuru jāgāžas metrus četrus garajam kokam. Nē, uz otru pusi! Pūš tieši uz kaimiņa sētas pusi. Paeju gabaliņu nostāk, paskatos, pamēru ar aci: nu, ja gāzīsies, tad sēta būs pagalam ar garantiju. Un paliek TIK bail! Kājas trīc, vairs nekādas zāģēšanas, bet koks jau līdz pusei aizvīlēts. Viss. Nevaru. Kad iedomājos, ko teiks vīrs, ja es būšu salauzusi sētu, kājas pilnīgi ļenganas! Ieeju istabā. Domāju: laikam tomēr jāzvana vīram un jāsaka, lai tūliņ pat brauc uz mājām mani (pareizāk sakot- sētu) glābt. Tomēr nevaru saņemties.

Tad tomēr saņemos. Atveru bāriņu un izņemu Rīgas balzama pudeli. Vispār man balzams ššāusmīgi negaršo, bet – ko dārza vārda neizdarīsi! Izrauju vienu čārku, jūtu, ka būs par maz. Izrauju otru, pasēžu, pagaidu, kamēr kāju ļenganumu noņem, izrauju trešo čārku, un ātri uz priedi. Nu, ir drosme un štrunts par vēju. Izdomāju gan, ko darīt. Kaimiņa sētas pusē nozāģēju visus lielos priedes zarus, cik nu varēju aizsniegt, lai svars paliek uz pļaviņas, ne sētas pusi. Biju jau labi tālu tikusi uz priekšu, kad atbrauca vīrs. Es paeju ar fuksīti pretī un saku: „Nāc šu! Zāģēsim!” Vajadzēja gan dzirdēt viņa pamācības un šķendēšanos: kas, nevarēji pagaidīt, kas tad tik augstu zāģē, vajadzēja taču motorzāģi! Bet tad es pagriezos un draudīgā balsī teicu: „Tu labāk apklusti un tinies prom! Tas koks var krist, un tieši uz to pusi, kur tu stāvi!”

Tā es to priedi nogriezu. Zaru bija TĀDS lērums, bet – labs darbiņš, kas padarīts. Celmu ar lielām pūlēm arī izrakām. Nu priedes vietā aug zemenes, salāti, redīsi un gurķi. Bet stāstu par balzāmiņu pirms dārza darbiem – to gan atceros bieži vien.