Mani sauc Māra! Paldies tēvam, kurš tādu vārdu man iedeva. Un paldies par to, ka nu man padodas kāposti, jo esmu kāpostu Māra. Turpmākais stāsts par Māru, kāpostiem un gredzenu.

Tovasar kāposti auga griezdamies,  galvas  vai sprāga no sulas pārbagātības un lapas lielas kā  vairāki telēķi kopā likti. Dārzs pašā mājas priekšā! Grozies pa māju, uzmet acis skaistajam zaļumam dārzā un vieglu prātu rosies  mājas darbos. Kāpostus norūmēju godam- kas pagrabā aiz kāta pakārti, kas jau baļļā tusnī, citi  pa konservu burkām izkārtojušies. Bet, vēl kādam labums  no manām kāpostu vagām! Kāpostus novācot, izgriezu ar domu – lieliskās lapas pirms ziemas aizvedīšu zaķiem uz netālo mežmaliņu. Tur liekam ziemā dzīvniekiem kārumus. Viss labi izdomāts, bet, bēdu leja – man pazuda sudraba gredzens, Nu ,skaists un vēl tādi man bija divi, viens ar iegravētu manu vārdu, otrs ar mana mīļā vīrieša vārdu. Pazuda Mans gredzens. Kā jau lauku ļaudis trauku mazgājamo ūdeni  reizēm izlejam uz novāktā dārza, reizēm zem ogu krūmiem. Pirmā doma- vakar mazgāju traukus- gredzens no pirksta noslīdējis, būs tālākajā dārza galā, kur traukūdens izliets. Vēl labi atcerējos, iemetu spainī kādas maizes doniņas un makaronu drupačas- būs putniem prieks! Izmeklējāmies – nav.  Paliku pavisam bēdīga.

Pagāja kādas nedēļas. Laiks  sakopt mājaspriekšas dārzu. Ķēros pie kāpostu lapu vākšanas, tiku pusvagā, ceļu no zemes ārā vareni lapainu kāposta kātu – re, mans gredzens spožs  skatās uz mani. No priekiem  palēcos gaisā. Kā tas te gadījies? Tad atcerējos, kā vārnas un žagatas tos kumosus, kas vairs nesagāja vēderiņos , slēpa dārzā zem zemeņu krūmiem, aplika ar lapiņām. Tā mans gredzens tika labi paglabāts zem kuplajām kāpostu lapām. Labi, ka vācu kāpostlapas zaķiem – atguvu savu ikdienišķo rotu! Un tas vēl nav viss! Mīļa draudzene, uzzinājusi par pazaudēto gredzenu, uzdāvināja jauku sudraba rokassprādzi ar dzintra actiņām. Tāda, vienkārša, mīļa, varu nēsāt ikdienā. Rakstot par šo gadījumu, abi sudraba gredzi  ierasti manos pirkstos,  spoži, spoži, jo šodien cītīgi ravēju kolrabjus . Rokassprādze pavada mani ikdienas gaitās, bet mūsu vārnu pārim trīs vārnēni!           

Kāpostmāra un arī Kukaiņmāra, pašā vasaras viducī, Gaujmalā