Katram ir nozīmīgi svētki un ne tik nozīmīgi. Ziemassvētki jau kopš bērnības ir mani mīļākie svētki un šķiet, ka visai ģimenei arī. Bērnībā vienmēr tie saistījās ar daudz saldumiem, Ziemassvētku eglītēm skolā, pantiņu skaitīšanu un visādiem citādiem labumiem. Tās bija dienas, kas atšķīrās no citām. Par laimi, tā ir vēl joprojām, nekur nav zudusi bērnišķīgā sajūsma un prieks! Vislielāko prieku sagādā pati gatavošanās. Gandrīz katru gadu mūsu ģimenē tiek pašu rokām veidots adventes vainags, ar ko tad arī aizsākas lielā svētku gaidīšana. Pirmās adventes sveces iedegšana ir īpašs brīdis, ko es pati noteikti gaidu ar nepacietību. Tālāk noteikti jāsāk domāt par svētku cienastu. Tad nu laicīgi tiek ceptas piparkūkas, pa šiem gadiem sakrājušās visdažādākās formiņas, tāpēc tās nu sanāk ļoti interesantas un dažādība ir liela. Ja kādu gadu nav sanācis laika pašiem cept, tad liekas, ka kaut kas būtisks ļoti pietrūkst. Taču daudz svarīgāki man šķiet cepumi „Riekstiņi”, kurus mamma ir cepusi, kopš vien sevi atceros. „Riekstiņi” neapniks nekad, nekad, jo tajos tiek ielikts daudz mammas mīlestības un rūpju.

Esmu pārliecināta, ka tad, kad man pašai būs sava ģimene, noteikti turpināšu mammas tradīciju. Ziemassvētku galdā, protams, tiek likti arī tradicionālie ēdieni, kā pelēkie zirņi, sautēti kāposti, pīrāgi un citi. Pati svinēšana norit diezgan mierīgi un klusi. Galvenais, ka visa ģimene šajos svētkos ir kopā, katrs aizmirst par savām problēmām un vienkārši bauda jaukos brīžus!