Ziemassvētki ir mani vismīļākie svētki, tas prieks un ticība brīnumiem un labajam šajā pasaulē ik gadu atnāk no jauna un ir tik labi kaut tikai uz vienu vakaru aizmirst par visām likstām un nedienām. Patiesībā, nu jau vairākus gadus, apmēram oktobra vidū rodas tā īpašā - Ziemassvētku sajūta. Nav ne jausmas, kas tam par iemeslu - varbūt gaisma kā citādi krīt logā, bet pieverot acis (nemanot sniega trūkumu) tā ir klāt un atliek vien aizdegt sveci, pagatavot smaržīgu tēju, ieritināties segā un labsajūtā murrāt. Reiz šajā laikā man tapa dzejolis:
Tā, lūk :) Bet ja par mūsu Ziemassvētku mielastu, tad 24. decembra vakarā (kā kārtīgiem katoļiem pienākas) neēdam gaļu, tāpēc galdā tiek likta 'siļķe kažokā', vai, ja sagribas ko neparastāku, tunča kārtainie salāti, protams, rupjmaize un piparkūkas (pašu ceptas no mīklas, kas gatavota jau novembra sākumā). Otrajos un trešajos Ziemassvētkos, tad gan var nodoties gastronomiskajām izvirtībām - cepetis, zirņi ar speķi un speķrauši - šīs trīs ir lietas, bez kurām svētku galdā neiztikt nu nekā :) Bet neba nu galda klājuma bagātībā slēpjas svētku prieks, patiesais prieks ir kopābūšana ar mīļajiem, gaišas domas un laba vēlējumi. Un ja vēl aiz loga lielām pārslām snieg sniegs (kā tas vismaz mūspusē šogad bija tieši Ziemassvētku vakarā par spīti tam, ka iepriekšējā dienā un nākošā dienā no sniega vairs nebija ne miņas) - ko vairāk var sirds vēlēties!
darzabagatiba.lv satura un materiālu kopēšana un izmantošana bez rakstiskas atļaujas ir aizliegta. Saturs ir aizsargāts saskaņā ar LR Aurortiesību likumu.
